irrito

See also: irritò

Catalan

Verb

irrito

---

Italian

Verb

irrito

1. first-person singular present indicative of irritare

Adjective

1. nullified
2. valueless

Anagrams

• ritiro, ritirò

---

Latin

Etymology 1

From Proto-Indo-European *h₃riH-to- (“whirled, stirred”), from *h₃reyH-. Related to rīvus.

Alternative forms

• inrītō

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /irˈriː.toː/, [ɪrˈriːt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /irˈri.to/, [irˈriːt̪o]

• Audio (Classical):

  (file)

Verb

irrītō (present infinitive irrītāre, perfect active irrītāvī, supine irrītātum); first conjugation

1. I incite, excite, stimulate, instigate, provoke.
   • c. 50 BCE, Publilius Syrus, Sententiae :

     Pecūnia nōn satiat avāritiam, sed irritat.

     Money doesn't satisfy greed, only stimulates it.

2. I exasperate, irritate.

Conjugation

Conjugation of irrītō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	irrītō	irrītās	irrītat	irrītāmus	irrītātis	irrītant
	imperfect	irrītābam	irrītābās	irrītābat	irrītābāmus	irrītābātis	irrītābant
	future	irrītābō	irrītābis	irrītābit	irrītābimus	irrītābitis	irrītābunt
	perfect	irrītāvī	irrītāvistī	irrītāvit	irrītāvimus	irrītāvistis	irrītāvērunt, irrītāvēre
	pluperfect	irrītāveram	irrītāverās	irrītāverat	irrītāverāmus	irrītāverātis	irrītāverant
	future perfect	irrītāverō	irrītāveris	irrītāverit	irrītāverimus	irrītāveritis	irrītāverint
passive	present	irrītor	irrītāris, irrītāre	irrītātur	irrītāmur	irrītāminī	irrītantur
	imperfect	irrītābar	irrītābāris, irrītābāre	irrītābātur	irrītābāmur	irrītābāminī	irrītābantur
	future	irrītābor	irrītāberis, irrītābere	irrītābitur	irrītābimur	irrītābiminī	irrītābuntur
	perfect	irrītātus + present active indicative of sum
	pluperfect	irrītātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	irrītātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	irrītem	irrītēs	irrītet	irrītēmus	irrītētis	irrītent
	imperfect	irrītārem	irrītārēs	irrītāret	irrītārēmus	irrītārētis	irrītārent
	perfect	irrītāverim	irrītāverīs	irrītāverit	irrītāverīmus	irrītāverītis	irrītāverint
	pluperfect	irrītāvissem	irrītāvissēs	irrītāvisset	irrītāvissēmus	irrītāvissētis	irrītāvissent
passive	present	irrīter	irrītēris, irrītēre	irrītētur	irrītēmur	irrītēminī	irrītentur
	imperfect	irrītārer	irrītārēris, irrītārēre	irrītārētur	irrītārēmur	irrītārēminī	irrītārentur
	perfect	irrītātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	irrītātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	irrītā	—	—	irrītāte	—
	future	—	irrītātō	irrītātō	—	irrītātōte	irrītantō
passive	present	—	irrītāre	—	—	irrītāminī	—
	future	—	irrītātor	irrītātor	—	—	irrītantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		irrītāre	irrītāvisse	irrītātūrum esse	irrītārī	irrītātum esse	irrītātum īrī
participles		irrītāns	—	irrītātūrus	—	irrītātus	irrītandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		irrītandī	irrītandō	irrītandum	irrītandō	irrītātum	irrītātū

Descendants

• Catalan: irritar
• English: irritate
• French: irriter
• Italian: irritare
• Portuguese: irritar
• Romanian: irita
• Spanish: irritar
• German: irritieren
• Danish: irritere
• Norwegian:
  • Norwegian Bokmål: irritere
  • Norwegian Nynorsk: irritera, irritere
• Swedish: irritera

Etymology 2

Inflected form of irritus (“invalid, useless”).

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /ˈir.ri.toː/, [ˈɪrːɪt̪oː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ˈir.ri.to/, [ˈirːit̪o]

Adjective

(deprecated template usage) irritō

1. dative masculine singular of irritus
2. dative neuter singular of irritus
3. ablative masculine singular of irritus
4. ablative neuter singular of irritus

---

Portuguese

Verb

irrito

---

Spanish

Verb

irrito

1. First-person singular (yo) present indicative form of irritar.