rubrico

See also: rubricó

Latin

Etymology

From rūbrīca (“red ochre”) +‎ -ō (verb-forming suffix). When scanned as rŭbrĭcō, perhaps reanalyzed or recomposed as ruber (“red”) +‎ -icō (verb-forming suffix); compare albicō (“to make white, whiten”) from albus (“white”) +‎ -icō.

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /ruːˈbriː.koː/, [ruːˈbriːkoː]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /ruˈbri.ko/, [ruˈbriːko]
• If derived from rūbrīca, as it appears to be, the vowels in the first two syllables should both be long. Hoewever, in the sixth-century poet Venantius Fortunatus, the first two syllables scan short (as rŭbrĭc-), possibly due to influence from the ŭ in the related words ruber (“red”) and rubeō (“to be red”) and the ĭ in the ending -ĭcō found in verbs such as albicō and amāricō. (Compare the use in Italian of a "less correct" pronunciation io rùbrico in addition to io rubrìco for the verb rubricare.)

Verb

rūbrīcō (present infinitive rūbrīcāre, perfect active rūbrīcāvī, supine rūbrīcātum); first conjugation (uncommon)

1. to color red

Conjugation

Conjugation of rūbrīcō (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	rūbrīcō	rūbrīcās	rūbrīcat	rūbrīcāmus	rūbrīcātis	rūbrīcant
	imperfect	rūbrīcābam	rūbrīcābās	rūbrīcābat	rūbrīcābāmus	rūbrīcābātis	rūbrīcābant
	future	rūbrīcābō	rūbrīcābis	rūbrīcābit	rūbrīcābimus	rūbrīcābitis	rūbrīcābunt
	perfect	rūbrīcāvī	rūbrīcāvistī	rūbrīcāvit	rūbrīcāvimus	rūbrīcāvistis	rūbrīcāvērunt, rūbrīcāvēre
	pluperfect	rūbrīcāveram	rūbrīcāverās	rūbrīcāverat	rūbrīcāverāmus	rūbrīcāverātis	rūbrīcāverant
	future perfect	rūbrīcāverō	rūbrīcāveris	rūbrīcāverit	rūbrīcāverimus	rūbrīcāveritis	rūbrīcāverint
passive	present	rūbrīcor	rūbrīcāris, rūbrīcāre	rūbrīcātur	rūbrīcāmur	rūbrīcāminī	rūbrīcantur
	imperfect	rūbrīcābar	rūbrīcābāris, rūbrīcābāre	rūbrīcābātur	rūbrīcābāmur	rūbrīcābāminī	rūbrīcābantur
	future	rūbrīcābor	rūbrīcāberis, rūbrīcābere	rūbrīcābitur	rūbrīcābimur	rūbrīcābiminī	rūbrīcābuntur
	perfect	rūbrīcātus + present active indicative of sum
	pluperfect	rūbrīcātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	rūbrīcātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	rūbrīcem	rūbrīcēs	rūbrīcet	rūbrīcēmus	rūbrīcētis	rūbrīcent
	imperfect	rūbrīcārem	rūbrīcārēs	rūbrīcāret	rūbrīcārēmus	rūbrīcārētis	rūbrīcārent
	perfect	rūbrīcāverim	rūbrīcāverīs	rūbrīcāverit	rūbrīcāverīmus	rūbrīcāverītis	rūbrīcāverint
	pluperfect	rūbrīcāvissem	rūbrīcāvissēs	rūbrīcāvisset	rūbrīcāvissēmus	rūbrīcāvissētis	rūbrīcāvissent
passive	present	rūbrīcer	rūbrīcēris, rūbrīcēre	rūbrīcētur	rūbrīcēmur	rūbrīcēminī	rūbrīcentur
	imperfect	rūbrīcārer	rūbrīcārēris, rūbrīcārēre	rūbrīcārētur	rūbrīcārēmur	rūbrīcārēminī	rūbrīcārentur
	perfect	rūbrīcātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	rūbrīcātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	rūbrīcā	—	—	rūbrīcāte	—
	future	—	rūbrīcātō	rūbrīcātō	—	rūbrīcātōte	rūbrīcantō
passive	present	—	rūbrīcāre	—	—	rūbrīcāminī	—
	future	—	rūbrīcātor	rūbrīcātor	—	—	rūbrīcantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		rūbrīcāre	rūbrīcāvisse	rūbrīcātūrum esse	rūbrīcārī	rūbrīcātum esse	rūbrīcātum īrī
participles		rūbrīcāns	—	rūbrīcātūrus	—	rūbrīcātus	rūbrīcandus
verbal nouns		gerund				supine
		genitive	dative	accusative	ablative	accusative	ablative
		rūbrīcandī	rūbrīcandō	rūbrīcandum	rūbrīcandō	rūbrīcātum	rūbrīcātū

Further reading

• “rubrico”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• rubrico in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.

Portuguese

Verb

rubrico

1. first-person singular present indicative of rubricar

Spanish

Verb

rubrico

1. first-person singular present indicative of rubricar