tinnitus

See also Tinnitus

English

Wikipedia

Etymology

From Latin tinnītus (“a jingling, ringing”).

Pronunciation

• (UK) IPA: /ˈtɪn.ɪ.təs/

Noun

tinnitus (plural tinnituses)

1. The perception of noise, such as a ringing or beating sound, which has no external source.

Translations

perception of nonexistent noise

Danish: tinnitus (da) Dutch: tinnitus (nl), oorsuizen (nl) Finnish: tinnitus (fi) French: acouphène (fr) m. German: Tinnitus (de) m. Italian: acufene (it) m. Korean: 이명 (ko) (imyeong)

Norwegian: Bokmål: tinnitus (no) c., øresus (no) Nynorsk: tinnitus (nn) c., øyresus (nn) Portuguese: zumbido m., acúfeno m., tinido m., tinnitus (pt) Spanish: tinnitus (es) m., acúfenos m. Swedish: tinnitus (sv), öronsusning (sv) c.

---

Latin

Etymology

Perfect passive participle of tinniō (“ring, jingle, clink”).

Participle

tinnītus m. (feminine tinnīta, neuter tinnītum); first/second declension

1. rung, jingled, having been jingled.
2. cried, screamed, having been screamed in a shrill voice.

Inflection

Number	Singular				Plural
Case \ Gender	Masculine	Feminine	Neuter		Masculine	Feminine	Neuter
nominative	tinnītus	tinnīta	tinnītum		tinnītī	tinnītae	tinnīta
genitive	tinnītī	tinnītae	tinnītī		tinnītōrum	tinnītārum	tinnītōrum
dative	tinnītō	tinnītae	tinnītō		tinnītīs	tinnītīs	tinnītīs
accusative	tinnītum	tinnītam	tinnītum		tinnītōs	tinnītās	tinnīta
ablative	tinnītō	tinnītā	tinnītō		tinnītīs	tinnītīs	tinnītīs
vocative	tinnīte	tinnīta	tinnītum		tinnītī	tinnītae	tinnīta

Noun

tinnītus (genitive tinnītī); m, second declension

1. A ringing, jingling, tinkling.

Inflection

Number	Singular	Plural
nominative	tinnītus	tinnītī
genitive	tinnītī	tinnītōrum
dative	tinnītō	tinnītīs
accusative	tinnītum	tinnītōs
ablative	tinnītō	tinnītīs
vocative	tinnīte	tinnītī