intento

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search

Catalan[edit]

Verb[edit]

intento

  1. first-person singular present indicative form of intentar

Italian[edit]

Adjective[edit]

intento m ‎(feminine singular intenta, masculine plural intenti, feminine plural intente)

  1. intent on, concentrating on, busy at(or with)

Noun[edit]

intento m ‎(plural intenti)

  1. purpose, aim, object, goal
  2. intention, intent, design

Synonyms[edit]

Related terms[edit]

Verb[edit]

intento

  1. first-person singular indicative present of intentare

Anagrams[edit]


Latin[edit]

Pronunciation[edit]

Verb[edit]

intentō ‎(present infinitive intentāre, perfect active intentāvī, supine intentātum); first conjugation

  1. I extend towards
  2. I point (at)

Inflection[edit]

   Conjugation of intento (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present intentō intentās intentat intentāmus intentātis intentant
imperfect intentābam intentābās intentābat intentābāmus intentābātis intentābant
future intentābō intentābis intentābit intentābimus intentābitis intentābunt
perfect intentāvī intentāvistī intentāvit intentāvimus intentāvistis intentāvērunt, intentāvēre
pluperfect intentāveram intentāverās intentāverat intentāverāmus intentāverātis intentāverant
future perfect intentāverō intentāveris intentāverit intentāverimus intentāveritis intentāverint
passive present intentor intentāris, intentāre intentātur intentāmur intentāminī intentantur
imperfect intentābar intentābāris, intentābāre intentābātur intentābāmur intentābāminī intentābantur
future intentābor intentāberis, intentābere intentābitur intentābimur intentābiminī intentābuntur
perfect intentātus + present active indicative of sum
pluperfect intentātus + imperfect active indicative of sum
future perfect intentātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present intentem intentēs intentet intentēmus intentētis intentent
imperfect intentārem intentārēs intentāret intentārēmus intentārētis intentārent
perfect intentāverim intentāverīs intentāverit intentāverīmus intentāverītis intentāverint
pluperfect intentāvissem intentāvissēs intentāvisset intentāvissēmus intentāvissētis intentāvissent
passive present intenter intentēris, intentēre intentētur intentēmur intentēminī intententur
imperfect intentārer intentārēris, intentārēre intentārētur intentārēmur intentārēminī intentārentur
perfect intentātus + present active subjunctive of sum
pluperfect intentātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present intentā intentāte
future intentātō intentātō intentātōte intentantō
passive present intentāre intentāminī
future intentātor intentātor intentantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives intentāre intentāvisse intentātūrus esse intentārī intentātus esse intentātum īrī
participles intentāns intentātūrus intentātus intentandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
intentāre intentandī intentandō intentandum intentātum intentātū

Adjective[edit]

intentō

  1. dative masculine singular of intentus
  2. dative neuter singular of intentus
  3. ablative masculine singular of intentus
  4. ablative neuter singular of intentus

Spanish[edit]

Etymology[edit]

Borrowing from Latin intentus.

Noun[edit]

intento m ‎(plural intentos)

  1. attempt

Verb[edit]

intento

  1. First-person singular (yo) present indicative form of intentar.