Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search




  1. first-person singular present indicative of contradire




From contrā- (against) +‎ dīcō (I say, speak).



contrādīcō (present infinitive contrādīcere, perfect active contrādīxī, supine contrādictum); third conjugation, irregular short imperative

  1. (often with dative) I speak or allege against, oppose; contradict, gainsay.
    • c. 530-533 CE, Justinian I, Corpus Juris Civilis: Pandects,
      huic contradici potest: "ergo pietatis gratia funerasti"
      In this instance it can be alleged against the plaintiff, "Therefore you have conducted the funeral through a sense of duty."

Usage notes[edit]

  • Often written separately or inverted, especially during the pre-Augustan period of writing


   Conjugation of contradico (third conjugation, irregular short imperative)
indicative singular plural
first second third first second third
active present contrādīcō contrādīcis contrādīcit contrādīcimus contrādīcitis contrādīcunt
imperfect contrādīcēbam contrādīcēbās contrādīcēbat contrādīcēbāmus contrādīcēbātis contrādīcēbant
future contrādīcam contrādīcēs contrādīcet contrādīcēmus contrādīcētis contrādīcent
perfect contrādīxī contrādīxistī contrādīxit contrādīximus contrādīxistis contrādīxērunt, contrādīxēre
pluperfect contrādīxeram contrādīxerās contrādīxerat contrādīxerāmus contrādīxerātis contrādīxerant
future perfect contrādīxerō contrādīxeris contrādīxerit contrādīxerimus contrādīxeritis contrādīxerint
passive present contrādīcor contrādīceris, contrādīcere contrādīcitur contrādīcimur contrādīciminī contrādīcuntur
imperfect contrādīcēbar contrādīcēbāris, contrādīcēbāre contrādīcēbātur contrādīcēbāmur contrādīcēbāminī contrādīcēbantur
future contrādīcar contrādīcēris, contrādīcēre contrādīcētur contrādīcēmur contrādīcēminī contrādīcentur
perfect contrādictus + present active indicative of sum
pluperfect contrādictus + imperfect active indicative of sum
future perfect contrādictus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present contrādīcam contrādīcās contrādīcat contrādīcāmus contrādīcātis contrādīcant
imperfect contrādīcerem contrādīcerēs contrādīceret contrādīcerēmus contrādīcerētis contrādīcerent
perfect contrādīxerim contrādīxerīs contrādīxerit contrādīxerīmus contrādīxerītis contrādīxerint
pluperfect contrādīxissem contrādīxissēs contrādīxisset contrādīxissēmus contrādīxissētis contrādīxissent
passive present contrādīcar contrādīcāris, contrādīcāre contrādīcātur contrādīcāmur contrādīcāminī contrādīcantur
imperfect contrādīcerer contrādīcerēris, contrādīcerēre contrādīcerētur contrādīcerēmur contrādīcerēminī contrādīcerentur
perfect contrādictus + present active subjunctive of sum
pluperfect contrādictus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present contrādīc, contrādīce contrādīcite
future contrādīcitō contrādīcitō contrādīcitōte contrādīcuntō
passive present contrādīcere contrādīciminī
future contrādīcitor contrādīcitor contrādīcuntor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives contrādīcere contrādīxisse contrādictūrus esse contrādīcī contrādictus esse contrādictum īrī
participles contrādīcēns contrādictūrus contrādictus contrādīcendus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
contrādīcere contrādīcendī contrādīcendō contrādīcendum contrādictum contrādictū



Derived terms[edit]

Related terms[edit]



  • contradico in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • contradico in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • contradico in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
  • Carl Meissner; Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book[1], London: Macmillan and Co.
    • to contradict some one: dicere contra aliquem or aliquid (not contradicere alicui)