instigo

See also: instigó

Latin

Etymology

Maybe from Proto-Indo-European *steyg-. Cognate to Latin stilus, Ancient Greek στίζω (stízō, “to mark with a pointed instrument”) and Proto-Germanic *stikaną (“to stick, to stab”).

Pronunciation

• (Classical) IPA^(key): /inˈstiː.ɡoː/, [ĩːˈstiː.ɡoː]

Verb

īnstīgō (present infinitive īnstīgāre, perfect active īnstīgāvī, supine īnstīgātum); first conjugation

1. I stimulate, set on, incite, rouse or urge

Inflection

Conjugation of instigo (first conjugation)
indicative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	īnstīgō	īnstīgās	īnstīgat	īnstīgāmus	īnstīgātis	īnstīgant
	imperfect	īnstīgābam	īnstīgābās	īnstīgābat	īnstīgābāmus	īnstīgābātis	īnstīgābant
	future	īnstīgābō	īnstīgābis	īnstīgābit	īnstīgābimus	īnstīgābitis	īnstīgābunt
	perfect	īnstīgāvī	īnstīgāvistī	īnstīgāvit	īnstīgāvimus	īnstīgāvistis	īnstīgāvērunt, īnstīgāvēre
	pluperfect	īnstīgāveram	īnstīgāverās	īnstīgāverat	īnstīgāverāmus	īnstīgāverātis	īnstīgāverant
	future perfect	īnstīgāverō	īnstīgāveris	īnstīgāverit	īnstīgāverimus	īnstīgāveritis	īnstīgāverint
passive	present	īnstīgor	īnstīgāris, īnstīgāre	īnstīgātur	īnstīgāmur	īnstīgāminī	īnstīgantur
	imperfect	īnstīgābar	īnstīgābāris, īnstīgābāre	īnstīgābātur	īnstīgābāmur	īnstīgābāminī	īnstīgābantur
	future	īnstīgābor	īnstīgāberis, īnstīgābere	īnstīgābitur	īnstīgābimur	īnstīgābiminī	īnstīgābuntur
	perfect	īnstīgātus + present active indicative of sum
	pluperfect	īnstīgātus + imperfect active indicative of sum
	future perfect	īnstīgātus + future active indicative of sum
subjunctive		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	īnstīgem	īnstīgēs	īnstīget	īnstīgēmus	īnstīgētis	īnstīgent
	imperfect	īnstīgārem	īnstīgārēs	īnstīgāret	īnstīgārēmus	īnstīgārētis	īnstīgārent
	perfect	īnstīgāverim	īnstīgāverīs	īnstīgāverit	īnstīgāverīmus	īnstīgāverītis	īnstīgāverint
	pluperfect	īnstīgāvissem	īnstīgāvissēs	īnstīgāvisset	īnstīgāvissēmus	īnstīgāvissētis	īnstīgāvissent
passive	present	īnstīger	īnstīgēris, īnstīgēre	īnstīgētur	īnstīgēmur	īnstīgēminī	īnstīgentur
	imperfect	īnstīgārer	īnstīgārēris, īnstīgārēre	īnstīgārētur	īnstīgārēmur	īnstīgārēminī	īnstīgārentur
	perfect	īnstīgātus + present active subjunctive of sum
	pluperfect	īnstīgātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative		singular			plural
		first	second	third	first	second	third
active	present	—	īnstīgā	—	—	īnstīgāte	—
	future	—	īnstīgātō	īnstīgātō	—	īnstīgātōte	īnstīgantō
passive	present	—	īnstīgāre	—	—	īnstīgāminī	—
	future	—	īnstīgātor	īnstīgātor	—	—	īnstīgantor
non-finite forms		active			passive
		present	perfect	future	present	perfect	future
infinitives		īnstīgāre	īnstīgāvisse	īnstīgātūrus esse	īnstīgārī	īnstīgātus esse	īnstīgātum īrī
participles		īnstīgāns	—	īnstīgātūrus	—	īnstīgātus	īnstīgandus
verbal nouns		gerund				supine
		nominative	genitive	dative/ablative	accusative	accusative	ablative
		īnstīgāre	īnstīgandī	īnstīgandō	īnstīgandum	īnstīgātum	īnstīgātū

Descendants

• English: instigate
• French: instiguer

• Italian: istigare
• Portuguese: instigar, estigar
• Spanish: instigar

References

• instigo in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• instigo in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
• “instigo” in Félix Gaffiot’s Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette (1934)
• instigate in The Century Dictionary, The Century Co., New York, 1911

---

Portuguese

Verb

instigo

1. first-person singular present indicative of instigar

---

Spanish

Verb

instigo

1. First-person singular (yo) present indicative form of instigar.