Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search




  1. first-person singular present indicative of invadere




From in- (in, into) +‎ vādō (I go, rush).



invādō (present infinitive invādere, perfect active invāsī, supine invāsum); third conjugation

  1. I enter
  2. I invade


   Conjugation of invado (third conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present invādō invādis invādit invādimus invāditis invādunt
imperfect invādēbam invādēbās invādēbat invādēbāmus invādēbātis invādēbant
future invādam invādēs invādet invādēmus invādētis invādent
perfect invāsī invāsistī invāsit invāsimus invāsistis invāsērunt, invāsēre
pluperfect invāseram invāserās invāserat invāserāmus invāserātis invāserant
future perfect invāserō invāseris invāserit invāserimus invāseritis invāserint
passive present invādor invāderis, invādere invāditur invādimur invādiminī invāduntur
imperfect invādēbar invādēbāris, invādēbāre invādēbātur invādēbāmur invādēbāminī invādēbantur
future invādar invādēris, invādēre invādētur invādēmur invādēminī invādentur
perfect invāsus + present active indicative of sum
pluperfect invāsus + imperfect active indicative of sum
future perfect invāsus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present invādam invādās invādat invādāmus invādātis invādant
imperfect invāderem invāderēs invāderet invāderēmus invāderētis invāderent
perfect invāserim invāserīs invāserit invāserīmus invāserītis invāserint
pluperfect invāsissem invāsissēs invāsisset invāsissēmus invāsissētis invāsissent
passive present invādar invādāris, invādāre invādātur invādāmur invādāminī invādantur
imperfect invāderer invāderēris, invāderēre invāderētur invāderēmur invāderēminī invāderentur
perfect invāsus + present active subjunctive of sum
pluperfect invāsus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present invāde invādite
future invāditō invāditō invāditōte invāduntō
passive present invādere invādiminī
future invāditor invāditor invāduntor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives invādere invāsisse invāsūrus esse invādī invāsus esse invāsum īrī
participles invādēns invāsūrus invāsus invādendus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
invādere invādendī invādendō invādendum invāsum invāsū



  • invado in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • invado in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • invado in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire Illustré Latin-Français, Hachette
  • Carl Meissner; Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book[1], London: Macmillan and Co.
    • the plague breaks out in the city: pestilentia (not pestis) in urbem (populum) invadit
    • terror, panic seizes some one: terror invadit in aliquem (rarely alicui, after Livy aliquem)
    • to take forcible possession of a thing: in possessionem alicuius rei invadere
    • to attack the enemy: invadere, impetum facere in hostem




  1. first-person singular present indicative of invadir




  1. First-person singular (yo) present indicative form of invadir.