obsto

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search

Latin[edit]

Etymology[edit]

From ob- ‎(before, in front) +‎ stō ‎(stand).

Pronunciation[edit]

Verb[edit]

obstō ‎(present infinitive obstāre, perfect active obstitī, supine obstātum); first conjugation

  1. I stand before, in the way of.
  2. I thwart, hinder, obstruct, block.

Usage notes[edit]

Usually used with the dative.

Inflection[edit]

   Conjugation of obsto (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present obstō obstās obstat obstāmus obstātis obstant
imperfect obstābam obstābās obstābat obstābāmus obstābātis obstābant
future obstābō obstābis obstābit obstābimus obstābitis obstābunt
perfect obstītī obstītistī obstītit obstītimus obstītistis obstītērunt, obstītēre
pluperfect obstīteram obstīterās obstīterat obstīterāmus obstīterātis obstīterant
future perfect obstīterō obstīteris obstīterit obstīterimus obstīteritis obstīterint
passive present obstor obstāris, obstāre obstātur obstāmur obstāminī obstantur
imperfect obstābar obstābāris, obstābāre obstābātur obstābāmur obstābāminī obstābantur
future obstābor obstāberis, obstābere obstābitur obstābimur obstābiminī obstābuntur
perfect obstātus + present active indicative of sum
pluperfect obstātus + imperfect active indicative of sum
future perfect obstātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present obstem obstēs obstet obstēmus obstētis obstent
imperfect obstārem obstārēs obstāret obstārēmus obstārētis obstārent
perfect obstīterim obstīterīs obstīterit obstīterīmus obstīterītis obstīterint
pluperfect obstītissem obstītissēs obstītisset obstītissēmus obstītissētis obstītissent
passive present obster obstēris, obstēre obstētur obstēmur obstēminī obstentur
imperfect obstārer obstārēris, obstārēre obstārētur obstārēmur obstārēminī obstārentur
perfect obstātus + present active subjunctive of sum
pluperfect obstātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present obstā obstāte
future obstātō obstātō obstātōte obstantō
passive present obstāre obstāminī
future obstātor obstātor obstantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives obstāre obstītisse obstātūrus esse obstārī obstātus esse obstātum īrī
participles obstāns obstātūrus obstātus obstandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
obstāre obstandī obstandō obstandum obstātum obstātū

Synonyms[edit]

Derived terms[edit]

Related terms[edit]

Descendants[edit]

References[edit]

  • obsto in Charlton T. Lewis & Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • obsto in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • obsto in Félix Gaffiot (1934), Dictionnaire Illustré Latin-Français, Paris: Hachette.
  • Meissner, Carl; Auden, Henry William (1894) Latin Phrase-Book[1], London: Macmillan and Co.
    • to look after, guard a person's interests, welfare: rationibus alicuius prospicere or consulere (opp. officere, obstare, adversari)

Spanish[edit]

Verb[edit]

obsto

  1. First-person singular (yo) present indicative form of obstar.