juro

Definition from Wiktionary, the free dictionary
Jump to: navigation, search
See also: Juro, juró, and ĵuro

Catalan[edit]

Verb[edit]

juro

  1. first-person singular present indicative form of jurar

Esperanto[edit]

Noun[edit]

juro (uncountable, accusative juron)

  1. law, jurisprudence

Related terms[edit]


Finnish[edit]

(index ju)

Adjective[edit]

juro (comparative jurompi, superlative juroin)

  1. sullen, sulky

Declension[edit]

Inflection of juro (Kotus type 1/valo, no gradation)
nominative juro jurot
genitive juron jurojen
partitive juroa juroja
illative juroon juroihin
singular plural
nominative juro jurot
accusative nom. juro jurot
gen. juron
genitive juron jurojen
partitive juroa juroja
inessive jurossa juroissa
elative jurosta juroista
illative juroon juroihin
adessive jurolla juroilla
ablative jurolta juroilta
allative jurolle juroille
essive jurona juroina
translative juroksi juroiksi
instructive juroin
abessive jurotta juroitta
comitative juroine

Derived terms[edit]

Verb[edit]

juro

  1. Indicative present connegative form of juroa.
  2. Second-person singular imperative present form of juroa.
  3. Second-person singular imperative present connegative form of juroa.

Anagrams[edit]


Latin[edit]

Pronunciation[edit]

Verb[edit]

jūrō (present infinitive jūrāre, perfect active jūrāvī, supine jūrātum); first conjugation

  1. Alternative form of iuro

Inflection[edit]

   Conjugation of juro (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present jūrō jūrās jūrat jūrāmus jūrātis jūrant
imperfect jūrābam jūrābās jūrābat jūrābāmus jūrābātis jūrābant
future jūrābō jūrābis jūrābit jūrābimus jūrābitis jūrābunt
perfect jūrāvī jūrāvistī jūrāvit jūrāvimus jūrāvistis jūrāvērunt, jūrāvēre
pluperfect jūrāveram jūrāverās jūrāverat jūrāverāmus jūrāverātis jūrāverant
future perfect jūrāverō jūrāveris jūrāverit jūrāverimus jūrāveritis jūrāverint
passive present jūror jūrāris, jūrāre jūrātur jūrāmur jūrāminī jūrantur
imperfect jūrābar jūrābāris, jūrābāre jūrābātur jūrābāmur jūrābāminī jūrābantur
future jūrābor jūrāberis, jūrābere jūrābitur jūrābimur jūrābiminī jūrābuntur
perfect jūrātus + present active indicative of sum
pluperfect jūrātus + imperfect active indicative of sum
future perfect jūrātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present jūrem jūrēs jūret jūrēmus jūrētis jūrent
imperfect jūrārem jūrārēs jūrāret jūrārēmus jūrārētis jūrārent
perfect jūrāverim jūrāverīs jūrāverit jūrāverīmus jūrāverītis jūrāverint
pluperfect jūrāvissem jūrāvissēs jūrāvisset jūrāvissēmus jūrāvissētis jūrāvissent
passive present jūrer jūrēris, jūrēre jūrētur jūrēmur jūrēminī jūrentur
imperfect jūrārer jūrārēris, jūrārēre jūrārētur jūrārēmur jūrārēminī jūrārentur
perfect jūrātus + present active subjunctive of sum
pluperfect jūrātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present jūrā jūrāte
future jūrātō jūrātō jūrātōte jūrantō
passive present jūrāre jūrāminī
future jūrātor jūrātor jūrantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives jūrāre jūrāvisse jūrātūrus esse jūrārī jūrātus esse jūrātum īrī
participles jūrāns jūrātūrus jūrātus jūrandus
verbal nouns gerund supine
nominative genitive dative/ablative accusative accusative ablative
jūrāre jūrandī jūrandō jūrandum jūrātum jūrātū

References[edit]


Portuguese[edit]

Etymology[edit]

From Old Portuguese, from Latin jūre, iūre, ablative of iūs, with inflection later altered in Portuguese, as if a derivative of the verb jurar; compare Spanish jur.

Noun[edit]

juro m (plural juros)

  1. (finance) interest
    Eles emprestam dinheiro a uma alta taxa de juros.
    They lend money at a high rate of interest.
  2. (figuratively) bonus, reward
  3. usury

Verb[edit]

juro

  1. First-person singular (eu) present indicative of jurar

Spanish[edit]

Etymology 1[edit]

From Old Spanish jur, from Latin jūre, iūre, ablative of iūs. It was later altered into its current form, as if a derivative of the verb jurar[1].

Noun[edit]

juro m (plural juros)

  1. ownership
Derived terms[edit]
  • de juro (necessarily)
  • (Columbia, Venezuela) a juro (necessarily)

Etymology 2[edit]

Verb[edit]

juro

  1. First-person singular (yo) present indicative form of jurar.

References[edit]